Infektoloģe Gunta Stūre par HIV un AIDS: "Mēs dzīvojam maldos un pasaku pasaulē"

Skaļāk par HIV un AIDS tiek runāts divreiz gadā – 1. decembrī, kad ir Pasaules AIDS diena, un maija trešajā svētdienā , kas ir AIDS mirušo piemiņas diena. Pārējā laikā šī problēma šķietami tiek nolikta malā. Tiesa, tas gan nemazina tās nopietnību. Kas ir HIV vīruss, kā norit tā ārstēšana un kāda ir sabiedrības izpratne par HIV un AIDS – par to sarunā ar RAKUS stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” 6. HIV/AIDS nodaļas vadītāju profesori Guntu Stūri.

Kā atklāj infektoloģe, pasaulē pirmās ziņas par HIV infekciju parādījās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad zinātnieki sāka meklēt kopsaucēju, kādēļ jauniem cilvēkiem tiek konstatēta ļoti savdabīga pneimonija vai asinsvadu audzēji, piemēram, Kapoši sarkoma. Tiesa, ja palūkojas vēsturiski, arī piecdesmitajos gados rodamas liecības par HIV infekcijas pazīmēm, tādējādi pilnīgi iespējams, ka tās izplatība aizsākusies jau pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.

Latvijā HIV infekcija pirmoreiz tika diagnosticēta 1987. gadā, un tas nebūt nenācās viegli. HIV testi nebija pieejami, tāpēc asins paraugi tika sūtīti uz Maskavu, savukārt atbilde bija jāgaida nedēļām ilgi. Un arī ārstēšana sākotnēji bija problemātiska, jo medikamentu klāsts bija ļoti ierobežots.

No 1991. līdz 1994. gadam Latvijā HIV ārstēšanai bija pieejams tikai viens medikaments, taču, kā liecināja pieredze un pētījumi, šāda monoterapija, proti, vīrusa nomākšana ar vienu medikamentu, nav iespējama. Tāpat šāda terapija nav iespējama gadījumā, ja cilvēkam ir konkrētā medikamenta nepanesība vai tas izraisa spēcīgas blaknes. Nākamie medikamenti parādījās 1993./1994. gadā, kas jau bija divu medikamentu kombinācija, savukārt praksē antiretrovirālās terapijas sērijas medikamenti tiek lietoti no 1996. gada.

“Pirmās terapijas bija ļoti sarežģītas arī preparātu lietošanas ziņā, un bija jābūt ļoti motivētam, lai pierastu un turpinātu ārstēšanos. Gan tablešu, gan ieņemšanas reižu skaits bija liels. Piemēram, bija kombinācijas, kur jālieto piecas tabletes divreiz dienā vai divas tabletes trīsreiz dienā. Šādā pat režīmā klāt vēl nāca arī otrais un trešais medikaments, kuri bija jālieto gan pirms, gan pēc ēšanas,” stāsta ārste.

Līdz mūsdienām gan situācija ir kardināli mainījusies, un, pateicoties farmācijas attīstībai, cilvēki ar HIV var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi gluži tāpat kā ikviens cilvēks ar jebkuru hronisku slimību, ievērojot ārsta noteikto terapiju, kas nav ne sarežģīta, ne arī organismam grūti panesama. Turklāt Latvijā HIV terapiju 100% apmērā apmaksā valsts – gan infektologa konsultācijas, gan medikamentus.

“Šobrīd mēs varam nodrošināt kombinēto terapiju, kas nu jau ir tikai viena tablete vienreiz dienā, turklāt nesaistīti ar ēšanu, un nav jālieto noteiktā dienas laikā, piemēram, uz nakti vai no rīta. Arī blakusparādības ir nesalīdzināmi mazākas nekā tiem medikamentiem, kas bija pieejami pagājušajā gadsimtā. Terapijas jomā progress ir patiešām milzīgs, kas šobrīd laikus noteiktas diagnozes gadījumā HIV pacientam ļauj dzīvot un darboties bez jebkādiem ierobežojumiem – gan profesionālā, gan ceļojumu ziņā, gan ģimenes dzīvē,” stāsta infektoloģe.

Vaicāta, vai pandēmija atstāj iespaidu uz HIV pacientu ārstēšanu, Stūre atbild, ka Covid-19 radītā situācija galvenokārt ietekmē diagnostiku, jo cilvēkiem tiek ieteikts bez nepieciešamības ārpus mājas nedoties. Tā rezultātā izpaliek arī ārsta apmeklējums un profilaktisko analīžu nodošana. Slimnīcā HIV pacientiem arvien pilnā apmērā pieejama gan ambulatorā, gan stacionārā ārstēšana. Protams, ar nosacījumu, ka iepriekš veikts Covid-19 tests un tā rezultāts ir negatīvs. Ārstēšanu saņem arī pacienti, kuriem Covid-19 tests ir pozitīvs, jo negatīvs vai pozitīvs tests ietekmē tikai to, kur pacients ārstēsies un vai medicīniskajam personālam būs jālieto aizsargtērps.

Martā, kad tika izsludināts pirmais ārkārtējais stāvoklis, Infektoloģijas centrā pieņēma lēmumu, ka nepieciešamības gadījumā HIV pacients vizīti pie speciālista var veikt attālināti. Tiesa, lēmumu par šādu veselības aprūpes variantu gan pieņem abas iesaistītās puses ar nosacījumu, ka pacientam nav sūdzību par veselības stāvokli un nav nepieciešamības nodot kontrolanalīzes. Ārsts pēc konsultācijas izraksta nākamo elektronisko recepti uz trim mēnešiem, savukārt pacients medikamentus var izņemt jebkurā aptiekā.

Lai nav par vēlu

“HIV tests ir jāveic jebkuram seksuāli aktīvam cilvēkam. Ideālā gadījumā – reizi gadā. Taču arī ar reizi trīs gados veiktu testu būs pietiekami, lai maksimāli ātri diagnosticētu inficēšanos un uzsāktu terapiju vēl pirms veselības sūdzību parādīšanās. Ja ir pazīmes un simptomi – tas jau būs vēlīni diagnosticēts gadījums,” atklāj infektoloģe.

Apmēram pusei HIV inficēto uzreiz pēc inficēšanās parādās angīnai līdzīgas sūdzības, savukārt otrai pusei simptomus nenovēro vispār. Nelabvēlīgā situācijā, nesaņemot specifisku ārstēšanu, latentais jeb nēsāšanas periods ilgst vien 3–5 gadus, bet vidēji 10–12 gadus – šajā periodā cilvēka pašsajūta nemainās un arī asins analīzes, ja vien nav citu saslimšanu, nekādas novirzes no normas neuzrāda.

Viena no biežākajām kļūdām – sievietes domā, ka, paņemot ginekoloģisko uztriepi, viņām veic arī HIV pārbaudi. “Tā nav. HIV diagnozi nosaka tikai asins paraugā. Zinātniskos nolūkos, protams, HIV vīrusu var atrast vaginālajā sekrētā, taču tā nav praktiskā medicīna. HIV vīrusa “dzīvelīgumu” slimniekiem, kuri saņem terapiju, pēta gan asinīs un siekalās, gan spermā, gan maksts šķidrumā, bet tā ir zinātne, nevis standarta diagnostika,” skaidro Stūre.

Un galvenokārt tieši no infekcijas diagnosticēšanas ir atkarīga HIV pacienta dzīvildze – vai tā notiek, piemēram, pirmajā stadijā, kad cilvēks ir vīrusa nēsātājs, vai jau AIDS stadijā: “Taču arī tad, ja slimība ir konstatēta vēlīni, jāsaprot, kāds ir diagnozes AIDS iemesls. Tā var būt barības vada sēnīte, ko var izārstēt divās nedēļās, bet tikpat labi tās var būt nopietnas galvas smadzeņu izmaiņas vai zāļu nejutīga tuberkuloze. Diemžēl pacientiem ar vēlīni noteiktu diagnozi ir raksturīga ļoti, ļoti vāja imunitāte, tāpēc viņiem nereti ir vairākas saslimšanas vienlaikus. Tas kopā ar pacienta attieksmi pret terapiju – līdzestību ārstēšanas procesā – arī nosaka dzīvildzi.”

Aizspriedumu varā

Vaicāta, kāda ir sabiedrības izpratne par infekcijas izplatību un ārstēšanu, kā arī attieksme, infektoloģe atbild, ka “mēs dzīvojam maldos un pasaku pasaulē”. “Pirmkārt, cilvēki domā, ka HIV Latvijā ir milzīgs retums – ka šāda slimība ir Āfrikā vai Amerikā, bet ne pie mums, mazajā Latvijā.”

Statistika gan liecina ko citu – Latvija jau trīs gadus pēc kārtas HIV izplatībā Eiropas Savienībā (ES) ir izteikta līdere ar vidēji 18,5 gadījumiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (salīdzinājumam – vidējais ES rādītājs ir 5,6 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju). 2020. gada 1. janvārī Latvijā oficiāli bija reģistrēti teju astoņi tūkstoši HIV pozitīvu cilvēku.

“Otri maldi – HIV ir tikai “sliktajiem” cilvēkiem, kuri nodarbojas ar prostitūciju un lieto narkotikas. It kā vīruss šķirotu pēc sociālā stāvokļa! Daļa arī domā, ka slimība ir nāvējoša un neārstējama, tāpēc pēc pozitīva testa rezultāta saņemšanas pat neaiziet līdz speciālistam, jo uzskata, ka tāpat nekas nav līdzams. Savukārt par terapiju cilvēkiem ir priekšstats, ka tā ir kas līdzīgs ķīmijterapijai – smaga, ar milzīgām blakusparādībām, grūti panesama,” stāsta profesore Stūre.

“Ar HIV vīrusu ir tieši tāpat kā ar Covid-19 – cilvēki domā, ka tā ir sazvērestība, ka tādas slimības nav. To es dzirdu visus 26 gadus, kopš strādāju, – ka ir izveidota alianse starp farmaceitu, laborantu un infektologu, kuri izdomājuši veidu, kā pelnīt naudu un mānīt cilvēkus. Sabiedrība labprātāk lasa muļķības, ko publicē mistiski eksperti, vai arī tic pļāpām interneta forumos, nevis zinātniskām publikācijām.”

Lai nebūtu tā, ka par HIV un AIDS atceramies divreiz gadā, infektoloģe uzskata, ka par to būtu jāatgādina biežāk, turklāt ne vien specializētajos, mediķiem paredzētajos izdevumos, bet arī plašāku sabiedrību interesējošos medijos.

“Kas, manuprāt, būtu ļoti svarīgi, taču tam nepieciešama liela drosme un uzdrīkstēšanās, – ja HIV pozitīvie pacienti nāktu gaismā ar savu pieredzi kā reāli cilvēki. Ar saviem stāstiem mums parādītu, ka nav ne narkomāni, ne prostitūtas, bet gan tādi paši kā mēs visi. “Es esmu inficējies un mācos ar to sadzīvot” – šādi stāsti mums ir vajadzīgi,” sarunas izskaņā pauž infektoloģe Gunta Stūre.

Avots: Delfi